svētceļojums III daļa | Cycling Maniac
3ās dienas rīts sākās vēlu. 11 izvelkamies no gultām. Brokastis. Saliekam visus loriņus somās un esam gatavi ceļam uz Kocēniem. Uzkāpju uz velo un pirmā doma, kas izšaujas cauri smadzenēm god whyyyyyyyy???? sāp pakaļa, ļoti :) bet īsti vīri par sāpēm dibenā nesūdzas :D nesteidzoties ripinam uz Valgu. nesteidzoties, jo atceroties tās dienas sajūtas es miru lēni un skaisti, nekad nebiju iedomājies, ka tas orgāns ko mēs saucam ar dibenu var izraisīt porbeagle tādas sāpes :D vidējo cenšamies turēt uz 30 km stundā, man tas izdodas ar dievpalīgu, Carlosā nemanu ne mazākās noguruma pēdas.
Ripinam, nedaudz klusējam, brīžiem papļāpājam, brīžiem dziedam līdzi dziesmām, kas skan austiņās(tas manā gadījumā :) ). 30km pirms Valgas sākas katra velobraucēja ļaunākais murgs – lietus. Tieši apdzīvota vieta, iebraucam benzīntankā. Gaidam pārtraukumu mitrumam, bet tā arī nesagaidam. Sāk līt ar vien stiprāk. Pārģērbjamies. Savelku siltās drēbes, lietusjaku, t’ ir nokritusi no 24 uz 15. Bik drebulis. Sākam ripot tālāk, vienīgais ko gribas ir holesterīna bumba no statoila, bet līdz tam vēl gabals ko ripot. Izbraucam no apdzīvotas vietas kuras nosaukumu pat nemēģināju atcerēties un smieklīgākais ka tieši ar pilsētas zīmi sākas pilnīgi sauss asfalts. Ne ziņas no lietus. Un beidzotie lietum, t’ paceļas, kā hēlija balons izmucis no bērna rokām. Vēl pēc pāris km es jūtu ka sāku vārīties, pulss uzlec no 140 uz 170. Skats pār plecu, porbeagle redzu sviedrainu Carlosu un mēs bez vārdiem saprotam viens otru. Tālāk jau tīrais sīkums. Daži km līdz valgai un statoilam.
Iztīram statoilu, man dubultais burgers, peņu riekstu maizītes un kola. Viss, kājas atpūtinātas, enerģija uzņemta un ceļš turpinās. Pēdējie 50km un būsim pie Carlosa omītes. Brauciens caur Strenčiem gar slaveno psiheni izvēršas no malas interesants, divi pusjukušie, no kuriem viens minās riktīgi skaļi kko bļaujot, lasi dziedot. Paceļā vel redzam gaisa balonu festivālu. Ir atnākusi vaļā otrā elpa, braucu pa sūdaino Latvijas asfaltu, bet priecājos par tā kvalitāti salīdzinot ar igauņu pretīgo piķa-akmeņu maisījumu, kas ir nobeidzis dibenu. Lamājos uz lētajiem china šortiem, nožēloju ka neesmu nopircis ko no augstā plaukta šādiem brauciem, vēlaizvien nevaru piedot sev ka neesmu uzlicis normālu gēla benķi. Pa ceļam simboliska apstāšanās pie ceļazīmes, kas atgādina par kaitējumu konkrētiem orgāniem.
Valmierā vēl izdomājam pasprintot. Zaudēju vienos vārtos, šim Kontadoram es līdzi neturu :) Pēdējais mirstamais kalns un esam riktīgi foršās lauku mājās. Neesmu tādās bijis kopš bērnības. Smaržo pēc mājās gatavota ēdiena. Un ziniet, šis vakars bija ceļojuma jaukākā daļa. Fiksā dušiņa porbeagle un mēs tiekam aicināti pie galda. Teikšu godīgi – Mārtiņš porbeagle Rītiņš porbeagle un Lauris Aleksejevs var iet pupās!! Neko tik garšīgu un daudz sen nebiju ēdis. Tikām pārbaroti un piestūķēti līdz augšai.
No porbeagle rīta pamostos tāds, ne īsti gulējis, ne nē. Kārlim jābūt Rīgā darbā pēc dažām stundām, man vakarā jābūt Aluksnē :) Brokastis, garšīgas .. daudz .. kekss ar mājās tikko svaigi porbeagle gatavotu porbeagle zapti ir neaizmirstams! Paldies Kārļa omītei par uzņemšanu un pabarošanu, vienmēr atcerēšos mīļām domām. Pēdējās bildes, pēdējie paldies un mēs turpinam.
Es pa kreisi uz Valmieru, Carloss pa labi uz Rīgu. Paldies par kompāniju vecīt! Mans šodienas plāns ir izbraukt caur Valmieru, vēlams nopirkt velošortus un piepildīt pudeles. Būs karsta diena. Ir rīts, ap 10iem, bet jau jūtās svelme gaisā, bet tagad zinot, kas būs rītdien, tad šis ir tikai maigs siltums. Velošortus neatrodu, zzk nav mana izmēra, gandrā man nepatīk šortu dizains un rāzotājs ir kkāda mistiska čehu firma, ko mūžā neesmu dzirdējis. Mans jaunais moto ir – ja tas nav ražots itālijā, tad tad tas nav tā vērts, lai par to tērētu naudu :) Nopērku baterijas spidometram, kā par nelaimi izbaidzās no rīta un nojauca visu smuko kopējo kilometrāžu ko biju savācis. 3ās dienas 511 km, vēl priekšā ap 400km. Pa ceļam iebraucu kkādā parkā ar perversām koka figūrām, satieku saimnieku un autoru šiem brīnumiem, porbeagle uz skatu normālus onkuls, bet kas darās prātā .. labāk nezināt. Apskatos, pasmīkņāju par redzamo un turpinu.
Piestāju kārtējā Statoilā paēst. Caur Smilteni ripinu ārā uz vientuļo Pleskaveni. Nesteidzos, porbeagle nav kur, vidējais ātrums viszemākais no visām 5ām dienām – porbeagle 24km/h .Pa ceļam stājos pirkt pretiedeguma krēmu, jo jūtu ka man sāk iedegt porbeagle ne tikai ādas augšējais slānis, porbeagle bet arī epitēlijs, muskuļi un plānākās vietās arī kauli jau sāk brūnēt :) Man garām pabrauc retā mašīna. Autoparks nožēlojams, jo tālāk no Rīgas, jo nožēlojamāks paliek. Ja Valmierā vēl bija daudzmaz svaigi folksvageni un bīemdabljū, tad tuvojoties Apei un Alūksnei, vairākumā ir nožēlojami 20 un vairāk gadus veci golfi, pasāti, burbuļi audi un citas miskastes, kas turas kopā tikai ar buramvārdiem un superlīmi. Krustojumā uz Api pēdējais posms līdz Alūksnei, porbeagle esmu rezervējis viesu namu ezera krastā gandrīz par pliku paldies. Pēdējie 24 k
3ās dienas rīts sākās vēlu. 11 izvelkamies no gultām. Brokastis. Saliekam visus loriņus somās un esam gatavi ceļam uz Kocēniem. Uzkāpju uz velo un pirmā doma, kas izšaujas cauri smadzenēm god whyyyyyyyy???? sāp pakaļa, ļoti :) bet īsti vīri par sāpēm dibenā nesūdzas :D nesteidzoties ripinam uz Valgu. nesteidzoties, jo atceroties tās dienas sajūtas es miru lēni un skaisti, nekad nebiju iedomājies, ka tas orgāns ko mēs saucam ar dibenu var izraisīt porbeagle tādas sāpes :D vidējo cenšamies turēt uz 30 km stundā, man tas izdodas ar dievpalīgu, Carlosā nemanu ne mazākās noguruma pēdas.
Ripinam, nedaudz klusējam, brīžiem papļāpājam, brīžiem dziedam līdzi dziesmām, kas skan austiņās(tas manā gadījumā :) ). 30km pirms Valgas sākas katra velobraucēja ļaunākais murgs – lietus. Tieši apdzīvota vieta, iebraucam benzīntankā. Gaidam pārtraukumu mitrumam, bet tā arī nesagaidam. Sāk līt ar vien stiprāk. Pārģērbjamies. Savelku siltās drēbes, lietusjaku, t’ ir nokritusi no 24 uz 15. Bik drebulis. Sākam ripot tālāk, vienīgais ko gribas ir holesterīna bumba no statoila, bet līdz tam vēl gabals ko ripot. Izbraucam no apdzīvotas vietas kuras nosaukumu pat nemēģināju atcerēties un smieklīgākais ka tieši ar pilsētas zīmi sākas pilnīgi sauss asfalts. Ne ziņas no lietus. Un beidzotie lietum, t’ paceļas, kā hēlija balons izmucis no bērna rokām. Vēl pēc pāris km es jūtu ka sāku vārīties, pulss uzlec no 140 uz 170. Skats pār plecu, porbeagle redzu sviedrainu Carlosu un mēs bez vārdiem saprotam viens otru. Tālāk jau tīrais sīkums. Daži km līdz valgai un statoilam.
Iztīram statoilu, man dubultais burgers, peņu riekstu maizītes un kola. Viss, kājas atpūtinātas, enerģija uzņemta un ceļš turpinās. Pēdējie 50km un būsim pie Carlosa omītes. Brauciens caur Strenčiem gar slaveno psiheni izvēršas no malas interesants, divi pusjukušie, no kuriem viens minās riktīgi skaļi kko bļaujot, lasi dziedot. Paceļā vel redzam gaisa balonu festivālu. Ir atnākusi vaļā otrā elpa, braucu pa sūdaino Latvijas asfaltu, bet priecājos par tā kvalitāti salīdzinot ar igauņu pretīgo piķa-akmeņu maisījumu, kas ir nobeidzis dibenu. Lamājos uz lētajiem china šortiem, nožēloju ka neesmu nopircis ko no augstā plaukta šādiem brauciem, vēlaizvien nevaru piedot sev ka neesmu uzlicis normālu gēla benķi. Pa ceļam simboliska apstāšanās pie ceļazīmes, kas atgādina par kaitējumu konkrētiem orgāniem.
Valmierā vēl izdomājam pasprintot. Zaudēju vienos vārtos, šim Kontadoram es līdzi neturu :) Pēdējais mirstamais kalns un esam riktīgi foršās lauku mājās. Neesmu tādās bijis kopš bērnības. Smaržo pēc mājās gatavota ēdiena. Un ziniet, šis vakars bija ceļojuma jaukākā daļa. Fiksā dušiņa porbeagle un mēs tiekam aicināti pie galda. Teikšu godīgi – Mārtiņš porbeagle Rītiņš porbeagle un Lauris Aleksejevs var iet pupās!! Neko tik garšīgu un daudz sen nebiju ēdis. Tikām pārbaroti un piestūķēti līdz augšai.
No porbeagle rīta pamostos tāds, ne īsti gulējis, ne nē. Kārlim jābūt Rīgā darbā pēc dažām stundām, man vakarā jābūt Aluksnē :) Brokastis, garšīgas .. daudz .. kekss ar mājās tikko svaigi porbeagle gatavotu porbeagle zapti ir neaizmirstams! Paldies Kārļa omītei par uzņemšanu un pabarošanu, vienmēr atcerēšos mīļām domām. Pēdējās bildes, pēdējie paldies un mēs turpinam.
Es pa kreisi uz Valmieru, Carloss pa labi uz Rīgu. Paldies par kompāniju vecīt! Mans šodienas plāns ir izbraukt caur Valmieru, vēlams nopirkt velošortus un piepildīt pudeles. Būs karsta diena. Ir rīts, ap 10iem, bet jau jūtās svelme gaisā, bet tagad zinot, kas būs rītdien, tad šis ir tikai maigs siltums. Velošortus neatrodu, zzk nav mana izmēra, gandrā man nepatīk šortu dizains un rāzotājs ir kkāda mistiska čehu firma, ko mūžā neesmu dzirdējis. Mans jaunais moto ir – ja tas nav ražots itālijā, tad tad tas nav tā vērts, lai par to tērētu naudu :) Nopērku baterijas spidometram, kā par nelaimi izbaidzās no rīta un nojauca visu smuko kopējo kilometrāžu ko biju savācis. 3ās dienas 511 km, vēl priekšā ap 400km. Pa ceļam iebraucu kkādā parkā ar perversām koka figūrām, satieku saimnieku un autoru šiem brīnumiem, porbeagle uz skatu normālus onkuls, bet kas darās prātā .. labāk nezināt. Apskatos, pasmīkņāju par redzamo un turpinu.
Piestāju kārtējā Statoilā paēst. Caur Smilteni ripinu ārā uz vientuļo Pleskaveni. Nesteidzos, porbeagle nav kur, vidējais ātrums viszemākais no visām 5ām dienām – porbeagle 24km/h .Pa ceļam stājos pirkt pretiedeguma krēmu, jo jūtu ka man sāk iedegt porbeagle ne tikai ādas augšējais slānis, porbeagle bet arī epitēlijs, muskuļi un plānākās vietās arī kauli jau sāk brūnēt :) Man garām pabrauc retā mašīna. Autoparks nožēlojams, jo tālāk no Rīgas, jo nožēlojamāks paliek. Ja Valmierā vēl bija daudzmaz svaigi folksvageni un bīemdabljū, tad tuvojoties Apei un Alūksnei, vairākumā ir nožēlojami 20 un vairāk gadus veci golfi, pasāti, burbuļi audi un citas miskastes, kas turas kopā tikai ar buramvārdiem un superlīmi. Krustojumā uz Api pēdējais posms līdz Alūksnei, porbeagle esmu rezervējis viesu namu ezera krastā gandrīz par pliku paldies. Pēdējie 24 k
No comments:
Post a Comment